Brīvlaišanas likumu izstrāde un ieviešana

MUIŽNIEKU VERSIJA

VIDZEME

Vidzemes muižnieku vidū atšķirībā no Kurzemes nebija īpašnieku ar vairākiem desmitiem muižu, izņemot Volfus ar 20 muižām. Pārējām dzimtām piederēja līdz 10 muižām, lai gan dažām no tām bija ievērojama zemes platība.

“Lielākā daļa Vidzemes zemnieku kopš vairākiem gadsimtiem bijuši dzimtbūšanai pakļauti un tai nav skaidrs brīvības jēdziens. Reti kuram no viņiem ir miglains priekšstats par brīva cilvēka tiesībām un pienākumiem, lielākā daļa no brīvības gaida atbrīvošanu no vajadzības paklausīt un strādāt…”

No 1822. gada 13. decembra Rīgas apriņķa tiesneša Johana Reinholda Klota ziņojuma Rīgas kara gubernatoram Filipam Pauluči par zemnieku sētu uzteikumu

LVVA, F1_3_107., 38. lp.

Ikšķiles muiža 1798. gadā.

Muiža piederēja Rīgas pilsētai, un to nomāja slepenpadomnieks Oto Hermanis Fītinghofs. Viena no lielākajām Vidzemes muižām ar 93 zemnieku sētām, 9 krogiem un 2 dzirnavām
Johans Kristofs Broce, VIII, 86

Stukmaņu muiža 1795. gadā.
Atradās Rīgas apriņķī Kokneses draudzē.

Redzama kungu māja ar dārzu un terasēm.
Johans Kristofs Broce, VII, 36

 

Vidzemes muižnieki pārejas posmā:

 

  • veido īpašu brīvlaišanas likuma ieviešanas komisiju, par priekšsēdētāju ieceļ civilo gubernatoru, + 6 locekļi, no tiem 4 muižnieki, Kamerālvaldes pārstāvis un Rīgas rātes loceklis;
  • atsakās no zemnieku uzkrātajiem parādiem pirms 1813. gada 1. janvāra;
  • veido muižas policiju – kārtības uzturētāju muižas ietvaros, kas drīkst apturēt pagasta tiesas lēmuma izpildi; ja to atzīst par nelikumīgu vai nelietderīgu, tad lietu izspriež draudzes tiesa.

 

 

Vidzemes muižnieki kopumā:

 

  • atbrīvoti no sabiedriskām nastām, ko veic zemnieki;
  • atbrīvoti no atbildības par kroņa nodokļu iekasēšanu;
  • atbrīvoti no atbildības par trūkumcietēju atbalstīšanu;
  • atbrīvoti no pienākuma maksāt pēc reversiem par pārstrādātām klaušām;
  • ja zemnieks pamet māju, apmaksā viņam pēc 1804. gada celto ēku vērtību, ja materiālus pircis zemnieks;
  • pēc zemnieka aiziešanas vai izlikšanas var pievienot saimniecību muižas laukiem;
  • ieceļ pagasta skolas skolotāju.

 

 

Saimniecībai nepieciešamo inventāru noteica likums atkarībā no zemnieka zemes vērtības dālderos. Saimniecības inventārs ietver zirgus, lopus un vasarāju sēklas daudzumu pūros. Inventārs pieder zemniekam, un viņam jārūpējas par tā saglabāšanu.

 

 

 

Hronoloģija

1817. gads

Vidzemes landtāgs izveido komisiju zemnieku brīvlaišanas likuma izstrādei. Tajā ir 6 locekļi, no tiem 4 muižnieki, Rīgas rātes pārstāvis un Kamerālvaldes ierēdnis kā kroņa muižu pārstāvis

 

1819. gada 26. marts

Aleksandrs I apstiprina Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumu

 

1820. gada 6. janvāris

Likuma svinīga izsludināšana Rīgā

 

1820. gads

Vaku grāmatas sagatavotas pusei guberņas zemnieku, visiem – 1823. gadā. Atsevišķās muižās zemnieki protestē pret paaugstinātajām klaušām

 

Brīvlaišanas likumam ir vispārīgie noteikumi – 15 panti; pārejas stāvoklim – 28 panti; pastāvīgajam stāvoklim no 1832. gada 23. aprīļa – 630 panti

KURZEME

Vienpadsmit lielākajām muižnieku dzimtām pieder 454 muižas un pusmuižas jeb 35 % no guberņas privāto muižu un pusmuižu skaita.

Puse no tām pieder Osteniem-Sakeniem, Hāniem, Firksiem un Bēriem.

Firksu, Ostenu-Sakenu, Bēru un Hānu dzimtu ģerboņi

LVVA, F5759_2_1404

Lielākās muižas ar vairākiem simtiem zemnieku saimniecību: Dundaga (1826. gadā ap 6000 zemnieku, ieskaitot sievietes), Lielezere, Pope, Lieliecava, Vecsaule, Jaunsaule, Nereta, Kabile, Rundāle, Nurmuiža un Zaļā muiža.

 

 

 

 

 

 

 

 

Lindes muižas kungu ēkas skice, fragments no muižas parka projekta

LVVA, F4038_2_2197., 69. lp.

 

 

Kurzemes muižnieki pārejas posmā:

 

  • atsakās no zemnieku parādiem, kas uzkrājušies pirms 1817. gada 1. janvāra;
  • veido īpašu brīvlaišanas likuma ieviešanas komisiju, kas atbild par likuma realizēšanu, mieru un kārtību guberņā, likuma tulkošanu vietējās valodās, priekšsēdētājs ir gubernators, + 3 muižnieki un 3 ierēdņi;
  • sastāda zemnieku saimniecību inventāra sarakstus;
  • organizē pagastu tiesas, muižas policiju – kārtības, miera un drošības uzturētāju muižā, organizē amatpersonu vēlēšanas;
  • pēc likumā noteikta parauga sastāda zemnieku klaušu un nodevu tabulas, tās iesniedz pagastu tiesām, pagastu tiesas pārbauda un veic labojumus tabulās;
  • sadala zemniekus grupās – saimnieki, kalpi, muižu ļaudis – un nosaka, kuri pirmie tiks brīvlaisti;
  • nevar pierakstīt savā zemē vairāk zemnieku, nekā bijis norādīts 1816. gada revīzijā;
  • nevienu zemnieku vai tā ģimenes locekli nedrīkst pārdot, dāvināt vai ieķīlāt;
  • muižas ļaužu pagaidu stāvokļa pirmajos 3 gados nevar patvaļīgi nodot viņus par kalpiem;
  • 3 gadus pēc pagaidu stāvokļa ieviešanas var padzīt no pagasta jebkuru kalpu vai muižas cilvēku, izņemot nespējnieku.

 

Saimniecības inventārs ietver lopus, zirgus, aitas, ratus, ragavas, arklus. Tā apjomu saimniecībai nosaka muižnieks, pieder muižniekam, virsnormas inventārs pieder zemniekam. Kalpu lopi un darbarīki nav saimniecības inventārs. Muižnieks paziņo, cik augstu vērtē katra zemnieka mājas inventāru. Ja saimnieks vērtību apstrīd, muižniekam līdzšinējais inventārs jāpārņem, attiecīgā summa cita inventāra iegādei jānomaksā pagasta tiesai, kas iegādājas inventāru, ko nodod saimniekam.

 

 

Pēc zemnieku pāriešanas pastāvīgajā brīvības stāvoklī muižniekam:

 

  • ir pilnas īpašuma tiesības uz zemi un policijas vara pār kopienu muižas ietvaros;
  • tiesības uzteikt saimniekam sētu, ja zemnieks nesaimnieciski uzvedas vai nepilda līgumu;
  • tiesības noteikt, kurš kopienas ietvaros drīkst nēsāt šaujamieroci.

 

Valsts padomniekam Frīdriham fon Bēram piederošā Ēdole 1795. gadā.

Ēdolei piederēja 4 pusmuižas, dzirnavas, 3 krogi, 120 zemnieku saimniecības, 6 pirtnieku mājas. 18. gs. beigās muižā dzīvoja 2 muižnieki, 67 brīvi cilvēki, 2012 dzimtļaudis, ieskaitot sievietes.
Johans Kristofs Broce, VII, 60

 

Hronoloģija

1817. gada aprīlis

Kurzemes landtāgs nolemj uzdot Kurzemes zemnieku likuma izstrādes komisijai 6 cilvēku sastāvā sagatavot zemnieku brīvlaišanas likumprojektu, ņemot par pamatu 1816. gada Igaunijas zemnieku brīvlaišanas likumu, projektu apspriež landtāgā

 

1817. gada 25. augusts

Aleksandrs I apstiprina Kurzemes zemnieku brīvlaišanas likumu

 

1817. gada 30. augusts

Svinīgs dievkalpojums Jelgavā par godu zemnieku brīvlaišanas likuma pieņemšanai

 

1819. gadā inventāra uzskaite saimniecībās izraisa zemnieku neapmierinātību, atsevišķās muižās izsauc karavīrus, lai nomierinātu zemniekus, muižnieki nemieros vaino kamerālvaldi, kas neuzskaita inventāru kroņa muižās

 

Brīvlaišanas likumam ir vispārējie noteikumi (9 panti) un 2 daļas – pārejas stāvoklim (līdz 1832. gada Jurģiem, 168 panti) un pastāvīgajam stāvoklim (561 pants)

 

 

AVOTI

 

Kurzemes bruņniecības komitejas atbilde ritmeistaram Andreasam Frīdriham fon der Ostenam-Sakenam uz viņa sūdzību par nepilnībām zemnieku likumā un ar tiem saistītajos noteikumos, kas nosaka muižu nomnieku un muižu policijas pienākumus. Jelgava, 1820. gada 13. aprīlis. Fragments

LVVA, F640_3_378, 7.–10. lp.

Piezīmes par Kurzemes zemnieku likuma tulkošanu latviešu valodā, ar ierosinājumiem. Ap 1818. gadu. Fragments

Piezīmju autors nav zināms.

LVVA, F4038_2_673, 1.–3. lp.

Stūrmuižas (Tukuma apriņķis) zemnieku saimniecību inventāru saraksti. Nedatēti, ap 1818. gadu. Fragments

Pirmajā atvērumā norādīts katrai saimniecībai nepieciešamais inventārs. Otrajā – katrā saimniecībā esošais inventārs. Tabulās dots saimniecības nosaukums, zirgu, lopu un aitu skaits, ratu, ragavu un arklu skaits. Divu gadu laikā pēc zemnieku likuma izsludināšanas muižniekam jānodrošina saimniecība ar trūkstošo inventāru. Virsnorma – zemnieka īpašums.

LVVA, F6999_12_74, 1., 2., 5., 6. lp.

Kurzemes muižniecības pilnvarotā Karla fon Mēdema sarakste ar Tukuma pilskunga tiesas asesoru Gideonu fon Štempelu par nepieciešamību nomierināt Grenču zemniekus. Jelgava, 1819. gada 21. un 22. februāris

Zemnieki nav apmierināti ar sētu inventāra uzskaiti, jo kroņa zemniekiem tāda neesot veikta.

LVVA, F640_3_314, 1., 2. lp.

Kurzemes bruņniecības pilnvarotā Karla fon Štromberga ziņojums bruņniecības komitejai par Snapju muižas (Tukuma apriņķis) nomnieka Pētera Filipa fon Drahefelsa atteikšanos veikt brīvlaisto zemnieku apziņošanu, jo viņš to neuzskata par savu pienākumu. Irlava, 1823. gada 7. novembris

Drahenfelss vēlāk skaidroja komitejai, ka Štrombergs nav tiesīgs viņam uzdot sapulcināt zemniekus, lai Štrombergs tiem izskaidrotu piešķirtās tiesības, un ka Drahenfelss nekādi nav vēlējies kavēt brīvlaišanas gaitu.

LVVA, F640_3_324, 49., 50. lp.

Vidzemes guberņas valdes noteiktā maksa par gadatirgus vietām, ko var iekasēt muižas pārvalde. Rīga, 1825. gada 28. maijs

LVVA, F6999_1_179, 203. lp.

Vidzemes virskonsistorijas vēstule Vidzemes zemnieku likuma ieviešanas komisijai par likuma projektā iestrādātajām neatbilstībām Baznīcas likumam. Rīga, 1820. gada 27. janvāris. Fragments

Vēstulē ziņots par zaldātu sievu sērošanas ilgumu, par jaunu pienākumu uzlikšanu mācītājiem, par skolu jautājuma izņemšanu no baznīcas jurisdikcijas.

LVVA, F233_1_2292, 1.–5. lp.

 

 

©Latvijas Nacionālais arhīvs