1951. gada aprīlī tika dibināts Jaunās tehnoloģijas cehs Nr. 33. Par ceha priekšnieku iecēla Heinrihu Luftu. Cehs izvietojās 15. korpusa ceturtajā stāvā, Instrumentu ceha teritorijā. 1952. gadā pie Jaunās tehnoloģijas ceha organizē konstruktoru grupu, tiek izveidota elektrotehnoloģijas laboratorija, kuru vadīja pazīstamais izgudrotājs Leo Roze. No laboratorijas vēlāk attīstījās Tehniskās pētniecības nodaļa (TPN).
1954. gadā Jaunās tehnoloģijas cehs kļūst par cehu Nr. 16 un ceha konstruktoru grupa iegūst konstruktoru biroja (KB) statusu.
1956. gadā no Jaunās tehnoloģijas ceha atdalās elektrotehnoloģiskā laboratorija.
1967. gadā izveido Speciālo konstruktoru tehnoloģisko biroju (SKTB). Jau iepriekšējā gadā tika nolemts dibināt jaunu inženieru struktūrvienību. Ivaru Braži (nākamo VEF direktoru) nozīmē par rūpnīcas galvenā inženiera vietnieku, nozares konstruktoru tehnologu biroja (NKTB) vadītāja vietas izpildītāju.
Viens no VEF Tehniskās pētniecības nodaļas izgudrojumiem bija Gaismas avīze - unikāls objekts Rīgas pilsētvidē, pirmā šāda veida izstrādne Padomju Savienībā. Gaismas avīzi izveidoja 1967. gadā, tā tika izvietota uz 15. un 16. korpusa jumta Bērzaunes ielas un Ļeņina ielas (tagad Brīvības gatves) stūrī. Tablo augstums bija 1,4 metri, garums 35 metri. Tekstu pārraidīja dzeltenā, sarkanā vai zaļā krāsā, kā arī varēja attēlot melnus burtus uz krāsaina fona. Katra burta kustības ātrums bija 6–6,5 m/s. Pārraides vidējais ilgums 8 līdz 9 minūtes. Šodien tādu avīzi varētu veidot ar mazu enerģijas patēriņu, toreiz vajadzēja vairāk kā 20 tūkstošus kvēlspuldžu, un tā patērēja milzīgas elektrības jaudas. Gaismas avīzes konstrukcijas autori bija Tehniskās pētniecības nodaļas speciālisti A. Bērziņš, K. Tenteris un Dz. Sildedze, par gaismas avīzes saturu un uzturēšanu rūpējās Alberts Bērziņš. Gaismas avīze ziņoja par jaunākajiem notikumiem rūpnīcā, valstī, ārzemēs, par jaunākajām kinofilmām Rīgas kinoteātros, par to, cik ērti un izdevīgi ir izmantot gaisa transporta pakalpojumus, publicēja arī VEF darba sludinājumus.
1968. gadā Ivars Bražis kļūst par NKTB vadītāju. Viņa vietnieks jauno iekārtu konstruēšanas jautājumos - Dzintars Rēķis. Vietnieks jauno iekārtu izstrādē - Juris Āboliņš. Trešais vietnieks - Aleksandrs Egle, bijušais VEF direktors, ar lielu pieredzi darba mašīnu izstrādē, bijis rūpnīcas galvenais tehnologs un galvenais inženieris.
1970. gadā NKTB apvienoja ar jaunās tehnoloğijas ceha Nr. 16 KB, un iegūst jaunu nosaukumu - speciālais konstruktoru tehnologu birojs (SKTB), kā arī papildus 60 inženierus un mehanizācijas un automatizācijas līdzekļu izstrādātājus.
1971. gadā Ivaru Braži un leģendāro atslēdznieku Voldemāru Bušu iedalīja republikas uzņēmumu racionalizatoru un izgudrotāju grupā, kuri devās uz Vācijas Demokrātisko republiku pieredzes apmaiņā.
70. gadu sākumā viens no rūpnīcas sarežģītākajiem uzdevumiem bija galvanisko procesu kompleksa mehanizācijas un automatizācijas līdzekļu izstrāde, izgatavošana un ieviešana ražošanā. Tika uzcelta jauna divstāvu ražotne. Viens no SKTB pienākumiem bija automātisko līniju un palīgmehanizācijas līdzekļu projektēšana. VEF radītās līnijas bija PSRS augstākais sasniegums.
1970. gadā SKTB tiek apvienots ar 16. ceha Konstruktoru biroju.
No inženiera Ingmāra Ķieča manuskripta: “1973. gadā par Tehniskās pētniecības nodaļas (TPN) vadītāju nozīmēja Pēteri Videnieku un kreativitāte VEF pacēlās jaunā, daudz augstākā līmenī. Plastmasu laboratorija, laku – krāsu laboratorija, metālu laboratorija, galvanisko pārklājumu laboratorija intensificēja jaunu un perspektīvu materiālu un to apstrādes meklējumus, lai tos pielietotu VEF izstrādēs un radio ražojumos. Jaunas dekoratīvās un triecienizturīgās plastmasas, krāsaino metālu jaunas dekoratīvās apstrādes metodes un pārklājumi atrada pielietojumu jaunajos VEF produktos. Aizstāvēt to Maskavā Valsts plānā lietošanas nepieciešamību plaša patēriņa precēs - radioaparātā ne vienmēr izdevās. Radot personīgu interesi par jaunumu un ieinteresējot lēmējus Maskavā, varēja saņemt parakstu ar teicienu: “Nu, labi, būs VEFam tās 230 tonnas virsplāna produkcijas, bet izkarojiet (izplēsiet) paši.””
No aparātu būves tehnologa Alberta Bērziņa (strādāja VEF no 1944. gada) atmiņām: “Spilgts darbības posms bija 79. un 81. ēkas pieņemšana no celtniekiem 1961./62. gadā un izplānot un pārdislocēt visus ar ATC saistītos ražošanas iecirkņus no 15. ēkas uz 79. un 81. ēku. Biju Telefonijas ceha priekšnieka vietnieks, ar 1962. gada rudeni darbojos Tehniskās pētniecības nodaļā ar elektroautomātikas un elektrotehnoloģijas izstrādnēm un ieviešanu ražošanas cehos. Aizraujošs darbs līdz 1985. gadam tika veikts ar centralizētās vadības plastmasu iecirkni 81. ēkā, gāzes apkures automātiku žāvēšanas krāsnīm, fabrikas dispečeru dienesta informācijas automatizāciju, hokeja pils tablo, gaismas dinamisko reklāmu, Gimnast-1 un daudzi citi kolosāli darbi, kurus apliecina 18 izgudrojumu autorapliecības.”