Aleksandrs Akmentiņš dzimis 1904. gada 21. jūnijā Turaidas pagastā, Šķestera mājās.

Pie sava tēva, kas bija tautskolotājs, ieguva pamatizglītību. 1915. gadā kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās un izglītību turpināja Kazaņas 2. ģimnāzijā. Kara laikā mācības nācās pārtraukt un jau 1919. gadā bija jāsāk strādāt. Pusaudzis Aleksandrs iestājās darbā uz dzelzceļa, sākumā par elektromontiera palīgu, vēlāk par elektromontieri. 1920. gadā ģimene atgriezās Rīgā un jau pēc diviem gadiem Aleksandrs absolvēja Latviešu Jaunatnes savienības vidusskolu un iestājās Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. 1927. gadā sāka strādāt Pasta un Telegrāfa departamenta laboratorijā par tehniķi un pēc diviem gadiem tika paaugstināts par laborantu. Piedalījās arī tādos projektos kā Berlīnes - Rīgas - Maskavas telefoncentrāles ķēžu ierīkošanā un regulēšanā. 1932. gadā Aleksandrs Akmentiņš ar izcilību absolvē Latvijas Universitāti, iegūstot inženiera elektrotehniķa grādu, un tiek iecelts par Rīgas 2. radiostacijas vadītāju. 1933. gadā Pasta un Telegrāfa departaments izveido Rīgas galveno telegrāfa kantori, kurā apvieno visas telegrāfa un radiotelegrāfa iestādes, tā vadību uztic Aleksandram Akmentiņam. Viņa vadībā notiek telegrāfa organizācijas pārstrukturēšana, jaunu iekārtu būvniecība un jaunu sakaru ieviešana, tostarp ar Londonu un Vīni. Laikā līdz 1938. gadam regulāri devās komandējumos uz Vāciju, Franciju, Austriju, Angliju, Zviedriju, Beļģiju, Holandi un Somiju. Paralēli pasniedza elektrometriju un elektrotehnikas pamatus Rīgas pilsētas tehnikumā un amatniecības skolā, kā arī strādāja VEF par konsultantu vājstrāvas laboratorijā. Projektējis radiostacijas Spilves lidostā un Bukultos, bijis autors vairākiem PTD izdevumiem.

                                   

1940. gadā, kad sadala Rīgas galveno telegrāfu, Aleksandrs Akmentiņš tiek iecelts par Rīgas telegrāfa radiocentra vadītāju. 1941. gadā notika radiostaciju apvienošana, izveidojot Rīgas radiofonijas un radiosakaru direkciju, un Akmentiņš kļūst par direktora vietnieku radiosakaru lietās. No 1941. gada jūlija līdz augustam bija Latvijas Pasta un telegrāfa departamenta Telefona un telegrāfa pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs, no augusta kļuva par VEF tehniskā direktora vietnieku. Uzdevums bija vadīt visus rūpnīcas attīstības darbus. Kad VEF kļūst par AEG filiāli, Aleksandrs Akmentiņš turpina strādāt līdz pat 1944. gada 1. septembrim, kad fabriku evakuējot, tiek atlaists. Iestājās darbā LU telekomunikāciju katedrā par asistentu. Sadarbojās ar Latvijas aizsargu organizāciju radiosakaru izveidošanā, pieņēma vācu izlūkdienesta piedāvājumu sagatavot radiotelegrāfistus darbam krievu armijas ieņemtajā teritorijā Polijā. Vēlāk Berlīnē viņš strādāja par konsultantu O. Skorceni štābā.

1945. gada 10. aprīlī Akmentiņš atgriezās Latvijā, un kara tribunāls viņam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Centrālcietumā viņš laboja virsnieku radioaparātus, cietuma priekšnieka motociklam uzstādīja mobilo radiotelefonu. 1947. gadā negaisa laikā Aleksandrs Akmentiņš izveidoja elektrotīklā īssavienojumu. Viņam izdevās uz laiku izbēgt no cietuma un noslēpties mazdārziņos. Bēgot viņam sašāva kāju. Akmentiņam piesprieda papildus vēl trīs gadus cietumsoda un izsūtīja uz Komi republiku. Viņu amnestēja 1956. gadā. Atgriežoties Rīgā, sāka strādāt Latvijas Pedagoģiskajā institūtā par pasniedzēju, pēc diviem gadiem Akmentiņu ievēlēja par docētāju LU, līdz pat aiziešanai pensijā 1967. gadā, viņš strādāja universitātē.

Aleksandrs Akmentiņš miris 1973. gada 13. jūnijā.