1932. gadā uz PTDGD bāzes izveido Valsts Elektrotehnisko fabriku (VEF).
Par VEF direktoru ieceļ Teodoru Vītolu - cilvēku, kurš ar savu vadītāja talantu un nebaidīšanos riskēt pacēla rūpnīcu jaunā, vēl nebijušā līmenī. Gada sākumā rūpnīcā strādā jau 900 darbinieki. Rīgas pirmo automātisko telefona centrāli paplašina par 500, otro – par 1000 numuriem. 1934. gads ir jauns sākums gan uzņēmuma paplašināšanā, gan zīmolvedībā. Pēc Rietumu uzņēmumu parauga tiek izstrādāts VEF logo, konstruēts un uzstādīts VEF reklāmas tornis. Tiek dibināta VEF Amatu skola. Jau pēc gada uzsāk lidmašīnu ražošanu. Briseles izstādē VEF ražotie radiouztvērēji saņem Grand Prix. VEF produkciju tirgo pārstāvniecības Tallinā, Kauņā, Helsinkos, Oslo, Cīrihē un Londonā. VEF izveido pirmo konveijeru radioaparātu ražošanai. Darbu uzsāk VEF būvētā Klaipēdas raidstacija.
Būtisks VEF ieguldījums tautsaimniecībā bija telefona kabeļu izgatavošana, jo līdz tam katru gadu kabeļu iepirkšanai ārzemēs tika tērēts apmēram miljons latu. Pirmo telefona kabeli PTVGD izgatavoja 1930. gadā. 1937. un 1938. gadā VEF ražotie kabeļi tika iebūvēti 90 telefona tīklos 191 km kopgarumā.
No inženiera Olafa Damberga (strādāja no 1931. gada līdz 1962. gadam) atmiņām:
“Šajā manas prakses “universitātes” laikā nomainījās fabrikas nosaukums un arī vadība. Par direktoru sāka strādāt Vītols, par galveno inženieri – Liepiņš, par vājstrāvas daļas vadītāju – Feldmanis u.c. Šie vadītāji bija lielākā vai mazākā mērā praktizējušies ārzemju uzņēmumos un firmās Amerikā, Vācijā, Zviedrijā un citur. VEF bija izaugusi “liela armija” augstas kvalifikācijas speciālistu ar iespēju risināt visāda veida tehnisko uzdevumus. Visus jau nevar nosaukt, tādēļ minēšu dažus: Kalniņš, Vientiesis J., Ziemelis, Bērziņš, Erdmanis, Romanovs Ž., Ruments, Neretnieks un vēl daudzi, daudzi. Trīsdesmitajos gados Latvijā ievērojami uzbangoja sporta vilnis ar visām novirzēm un nodarbībām. VEF strādāja valstī pazīstami sportisti – Latvijas čempioni: vieglatlēts – augstlēcējs Slava, bokseris M. Timermanis, vingrotājs Senakols, futbolists J. Rozītis un vēl daudzi aktīvi sportisti. Arī man šis sporta vilnis nepagāja secen – jau skolas gados aktīvi nodarbojos - trenējos futbola spēles mākā, līdz sāku spēlēt Rīgas Futbola kluba (RFK) komandās līdz 1935. gadam, kad pēc VEF direktora Vītola ierosinājuma visiem futbolistiem, kuri strādāja VEF, bet startēja no dažādām sporta biedrībām un klubiem nepārprotami jāapvienojas vienā sava uzņēmuma Sporta biedrības komandā, lai aizstāvētu sava VEF godu. 1935. gadā pirmo reizi VEF Sporta biedrības futbola komanda piedalījās oficiālā meistarības izcīņā – sākot no III līgas līdz augstākajai līgai, kurā iekļuvām 1939. gadā. Pēc tehnikuma beigšanas 1936. gadā jau kā tehniķis E nodaļā sāku strādāt pie augstsprieguma transformatoru aprēķiniem un zīmējumu izgatavošanas un ieviešanas ražošanā. Vēl šodien redzu “uz laukiem” manus konstruētos 1 un 3 fāžu 20/30 kVA transformatorus.”
1937. gada beigās VEF rūpnīcā strādājošo skaits sasniedza 3000. VEF piedalās Pasaules izstādē Parīzē (L’Exposition Internationale des Arts et techniques dans la vie moderne). VEF ražotie radiouztvērēji saņem Grand Prix, dizainers Ādolfs Irbīte zelta medaļu, lidmašīna “I-12” – Goda diplomu (Diplôme d’Honneur). Norvēģijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas veikalos pārdoti 4112 VEF radiouztvērēji.
1938. gads ir viens no ražīgākajiem VEF vēsturē. 12. aprīlī paziņo par fotoaparāta VEF MINOX ražošanu un pārdošanu. 30. septembrī Aizsargu aviācijai nodod četras jaunās VEF “I-12” lidmašīnas. Divas no tām dāvina Zemkopības ministrijas, vienu – finiera rūpnieki, pēdējo – VEF darbinieki. 2. novembrī VEF direktors Teodors Vītols dāvina Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim pirmo VEF MINOX eksemplāru.
Trīs maiņās strādā apmēram 4000 darbinieku. Eksportē 6706 radiouztvērējus.
Alberts Madisons kopā ar inženieriem Kārli Neretnieku un K. Dzirni konstruē pirmos vēja ģeneratorus un vēja rotorus – ūdenssūkņus. VEF atjauno un rekonstruē finiera fabriku Sarkandaugavā, esošās ēkas pilnībā nojauc un uzbūvē jaunus, modernus korpusus ar žāvētavām, noliktavām un visām vajadzīgajām palīgtelpām, arī 37 metrus augstu skatu torni. Šo rūpniecības nozari tolaik sauca par VEF finiera nodaļu. VEF teritorijā tika uzbūvēti daudzi jauni korpusi un apjomīga katlu māja, kurai bija nepieciešams liels kurināmā daudzums. Līdz ar jaunās katlu mājas būvniecību VEF sāka jaunu ražošanas nozari – kūdras ražošanu rūpnīcai piešķirtā kūdras purvā. Vienā maiņā strādāja apmēram 100 cilvēku. Saražoto kūdru varēja nopirkt arī darbinieki. Darbi kūdras purvā turpinājās arī kara laikā.
Uzņēmums visu starpkaru perioda laiku plaukst un zeļ un ražo gandrīz visu, “no adatas līdz lidmašīnai”.
